Atmodas bērni.

Mūsdienu urbānā vidē aizvien vairāk cilvēki satraucas par piesārņojumu, pat gaismas. Cilvēku
radītā gaisma aizsedz astronomiem zvaigznes un apgrūtina darbu obsarvatorijām. Savā dzimtajā vietā
Talsos šo problēmu neizjūtu. Pie manas mājas nedeg neviena laterna, arī mājas naktīs ir pilnīgi tumšas.
Es varu novērot debesis to pilnībā, varu saredzēt gan Greizos ratus, gan Piena ceļu, varu meklēt dažādus
zvaigznājus – manas pilsētas nakts, patiesi, ir tumša.

Tā es gandrīz katrā naktī vēroju skaidrās debesis. Mēģinu domāt par plašumu, ko tās glabā. Esmu
pateicīgs par to, ka vēl neesam tik „apgaismoti”, lai varētu vēl vērot zvaigznes. Esmu pateicīgs šim
grūtajiem ekonomiskajiem apstākļiem, vismaz naktī. Šajās naktīs nebēdāju par grūtībām, kas radušās
saimniecisku apsvērumu pēc, es priecājos par tumsu, kurā var saskatīt zvaigznes. Zinu, no rīta atkal būs
grūtības un dažādi šķēršļi, kā ikvienam, no rīta būšu aizmirsis debesu plašumu un domāšu par zemes
šaurību. Domāšu par studijām, par dzīvi galvaspilsētā, par iztiku. Bet man vienmēr paliks tumsas
apskautās Talsu naktis, kurā atgriezties.

Tā jau ir – tikai tumsā var novērtēt zvaigžņu spožumu, mēness sirpja rāmo pastāvēšanu.

Vai tā nav arī ar dienas lietām – mēs bieži novērtējam mūsu tuviniekus, kad tie nav mums blakus,
mūsu zemi, kad tā mums atņemta, mūsu brīvību, kad esam pakļauti. Īpaši, ja šādi apstākļi ieilgst. Un tad
mēs domājam, vai esam visu pareizi izdarījuši – vai pateicām saviem vecākiem „paldies” par rūpēm, vai
pateicām mūsu tuvajiem, cik dārgi mums viņi ir, vai darījām savas zemes labā, cik varējām.

Mūsu politikā notiek paaudžu maiņa. Pie varas nāk cilvēki, kas Trešās atmodas laikā bija vēl tikai
pusaudži vai bērni. Tā ir paaudze, kas ar naiva bērna acīm redzēja, kā viņu vecāki devās uz barikādēm, kā
tauta vienojās par lieliem mērķiem. Tā ir paaudze, kas neshēmoja par to, kā atkal atgūt veco statusu
sabiedrībā, kas nesatraucās par impērijas bojāeju – viņi bija tikai vērotāji, lielākoties, kas redzēja vairāk
ideālo, ne reālo situāciju. Šiem cilvēkiem, tad arī piemīt, tas ideālisms, kas vajadzīgs mūsu politikā, tas,
kas tajā visus pēdējos neatkarības gadus ir trūcis, lai nostiprinātu patiesu neatkarību.

Šī paaudze redzēja savu vecāku vilšanos, viņi redzēja tās grūtības ar ko vajadzēja saskarties
brīvības dēļ. Bet viņiem tās nesaistās tikai ar saimnieciska rakstura problēmām, šķiet, ka tieši šī paaudze
pagaidām vislabāk redz to liekulību, ko Latvijas politiķi ir īstenojuši iegūstot neatkarību. Izlēkšanu no
vienas savienības, lai ielēktu otrā, slēpšanos ar dažādiem lozungiem, bet aktīvi pašiem privatizējot un
pāŗdodot ārzemju kapitālam Latvijas uzņēmumus. Un viņi arī redzēja tos cilvēkus, kas ar aizrautību cēlās,
lai izmantotu jaunos apstākļus savas ģimenes un visas tautas labā – vienkāršus uzņēmējus, kas ar tādu
pašu entuziasmu uzsāka pirmos patstāvīgos uzņēmumus postsociālima ekonomikā, saduroties ar ļoti
smagām represijām no kriminālajām un valsts aprindām.

Latvijas politikā ir jānotiek paaudžu maiņai – iepriekšējā sevi ir izsmēlusi. Tā ir pazaudējusi savu
uzdrīkstēšanos domāt neordināri, domāt par augstākām lietām. Cilvēki, kas šobrīd ir līdz trīsdesmit
gadiem ir aktīvi vērojuši visus politiskos procesus, tāpat kā bērnībā atmodu, tagad viņiem ir laiks to
veidot. Es ticu šai paaudzei un, šķiet, ka tieši tā glabā lielāko potenciālo enerģiju no visām, nākamā jau
būs slēbenāka un egocentriskāka, tādā vidē augusi, bet šī ir uzaugusi ar dumpinieciskumu un cerībām –
viņi var radīt Latviju pēc tā sapņa, ko redzējuši astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā. Es
balsošu par šo – jauno – politisko paaudzi.